Grāmatas

Grāmatu apskats: Sasodīts! Pasaule Klārksona acīm

Mēs visi zinām, kas ir Džerimijs Klārksons. Mēs itin bieži viņu redzam savos televizora ekrānos. Tas ir cilvēks, kas piedalās un arīdzen veido slavenajam šovam "Gāzi grīdā!" ( Top Gear) scenārijus, un pats to vada kopā ar vēl saviem diviem kolēģiem Ričardu Hemondu un Džeimsu Meju.

Džerimijs Klārksons ir ne tikai britu televīzijas raidījuma vadītājs, kas braukā ar krutākajiem vāģiem kādus mēs uz ielas neredzam ik dienu un par kuriem miega laikā sapņojam mīkstā gultā, bet arī žurnālists un rakstnieks. Viņs arī ir uzrakstījis vairākas grāmatas un viena no tām jau kādu laiciņu iznākusī "Pasaule Klārksona acīm" ,un šķiet, ka arī vienīgā, kas ir tulkota latviešu valodā. Tā nu es šo grāmatu iegādājos, jo ilgi redzot viņu savā televizora ekrānā - šķita interesants un aizraujoš cilvēks, ka nekā, viņa asprātīgie joki ir diezgan smieklīgi, tāpēc arī nodomāju, ka grāmatai ir jabūt pilna ar humoru, kas mani novestu pat pie smiekla asarām.

Grāmatas autors savā gramatā patiesi izklāsta savu viedokli par pasauli, kādu viņš to saredz ar savām acīm, argumentējot to visu ar saviem uzskatiem. Kā nekā pats grāmata nosaukums jau to norāda. Lielākoties viņš apraksta lietas, kas saistīts ar viņa pašu dzimteni, proti, Lielbritāniju. Par politiskajām problēmām, ka visapkārt ir totāli idioti un neko nesajēdz. Viņš to arī atklāti pasaka. Grāmatā autors atklāj, ka viņam ir sieva un arī divi bērni, kurus viņš ļoti mīl un rūpējas. Tādējādi apspriežot ģimenes lietas un salīdzinot arī tādas tēmas, kā vispārējā skolas izglītība pret privāto skolu. Kā arī kaudzi, tiešām, bezjēdzīgām lietām, piemēram, "kā uzspridzināt beigtu roni" vai "īsti vīri nenāk mājās septiņos vakarā". 

Džerimijs nekautrējas būt atklāts un tiešs. Vairākos viņa stāstiņos, kas grāmatā sadalītas vairākās nodaļās, salīdzina notikumus vai personības ar ievērojamiem, slaveniem cilvēkiem - aktieriem, dziedātājiem un citiem māksliniekiem, kas savā ziņā ir aizvainojoši. Šie stāstiņi daži tiešām ir smieklīgi un liek lūpiņas kaktiņiem saviebties, dažreiz pat skaļi pasmieties, bet ne tā, kā biju iedomājies - līdz asarām. Autors nudien raksta prasmīgi un asprātīgi ar tādu pamelnu humoru, kas nepārtraukti apņem lasītāju. Daži joki man bija neizprotami, varbūt tādēļ, ka neesmu brits un nedzīvoju Lielbritānijā, bet tas netraucēja lasīt ar nelielu smaidu. Taču brīžiem Džerimija rakstītais mani apmulsināja un lika pat aizdomāties, kur smaida vietā rotājās šoks.

Lai vai kā, jāatzīst, ka dažas bezjēdzīgas lietas, ko Džeremijs aprakstīja, bija garlaicīgas un burtiskā nozīmē - pilnīgi bezjēdzīgas un stulbas. Mani bieži pārņēma arī garlaicība un apziņa, kādēļ es šitam tērēju savu laiku, taču pat garlaicīgākajās vietās autors centās ar saviem jokiem padarīt tos ne-tik-garlaicīgus, taču tas nelīdzēja. Jo dažas tēmas mani vienkārši nepiesaistīja un vēlējos pat izlaist dažas rindas. Bet, esmu viens no tiem, kas, ja iesāk lasīt, tad lasa visu, lai cik tā grāmata būtu drausmīga. Nepārprotiet, ar šo grāmatu tā nebija, bet dažas vietas tiešām lika man žāvāties. 

Neskatoties uz bezjēdzībām, kas lielākoties piepilda grāmata saturu, un kas man nākamajā dienā pēc grāmatu izlasīšanas viss lasītais no mana prāta bija kaut kur nozudis, no grāmatas tomēr var nedaudz izglītoties un iegūt kripatiņa vairāk zināšanas par Lielbritāniju un citiem interesantiem pasaules faktiem, jo Džerimijs ir apceļojis teju gandrīz visu pasauli un uzkrājis daudzas zināšanas, to izklāstot savā grāmatā, pie reizes padaloties savos interesantos piedzīvojumos. To lasot, var itin labi sajust, ka lielākoties tās ir blēņas un viņš šo to piepušķo, bet tas jau nav svarīgi, galvenais, ka viņš prot uzrunāt lasītāju, lai beigu beigās mūs pacienātu ar skaļiem smiekliem.

Lai nu kā, laika gaitā Džerimijs ir saņēmis arī brīdinājumus un aizrādījumus, turklāt viņam ir bijuši pat savstarpēji konflikti starp kolēģiem un citiem, jo kā izrādās Džerimijs ir rupjš vīrs, kas izrunājas pārāk daudz un netur mēli aiz zobiem. Tas arī atklājās šajā grāmatā, un daži salīdzinājumi un izteicieni man šķita nežēlīgi un skarbi. Turklāt man par pārsteigumu šajā grāmatā tika pieminēta arī Latvija un paši latvieši, taču ne pārāk solīdā veidā.

Kopumā varētu teikt, ka šo grāmatu es varētu ieteikt tiem, kuriem patīk humors, vēl jo vairāk melnais humors, bet ne tiem, kas meklē ko vērtīgu un aizraujošu.

Daži citāti no grāmatas: 

Es pazīstu kādu fotogrāfu. Viņš ir velsietis un gandrīz vienmēr ir piedzēries, bet reiz viesnīcas Nacional foajē Havanā viņš piesēdās pie klavierēm un nospēlēja ar abām rokām un ar visiem izkaistinājumiem dažas Billija Džoela dziesmas.

Visas vecās pļāpukules savās ortopēdiskajās zeķēs un ar čokurainajām mutēm domā, ka viņu atnesto pārnēsājamo pulksteni taisījis pats ķēniņš Hērods.

Grāmatas vērtējums: 6/10